Bija silta, saulaina rudens diena. Lapas bija tikko sākušas pamest koku zarus. Laiks bija burvīgs, neskatoties uz to, ka vasara bija beigusies…
No rīta, pārbaudot seskumīļu ikdienas saraksti, uzzināju, ka T/C Zoom rajonā, dārziņos klaiņo sesks. Apmēram 2 nedēļu garumā sesks bija piestaigājis pie kāda pensionāru pāra, kas sesku baroja ar kaķu barību, bet rokā zvēriņš nedevās. Sekojot kluba ”Seskumīlis” ieteikumiem, šie cilvēki sesku bija notvēruši un pieskatīja, lai tas neizmūk, kamēr kāds no kluba atbrauks viņam pakaļ.
Par cik esam vienīgie no kluba biedriem kas dzīvo T/C Zoom tuvumā, pieteicāmies paņemt sesku un pieskatīt līdz vakaram, kamēr viņam tiks atrastas pagaidu mājas.
Paķērām Frenka un Eskadas boksu un sazvanoties ar seska atradējiem, devāmies uz dārziņiem. Tur mūs sagaidīja gados pavecs tantuks, kas mūs pavadīja līdz savam dārzam. Viņa uzreiz brīdināja, ka sesku rokās nav ņēmuši, jo baidās to darīt. Noķert sesku izdevies ar parastas kartona kastes palīdzību.
Ienākot dārzā ieraudzījām nelielu kasti, no kuras kāds neatlaidīgi centās izkļūt ārā. Tikai tajā brīdī es atcerējos, ka esam atstājuši mājās biezo ādas cimdu, tādēļ sesku nāksies ķert plikām rokām. Atverot kasti, pretī lūkojās pasteļkrāsas sesks. Maziņš un nobijies. Pirmā doma – meitene. Veiksmīgi ar pirmo mēģinājumu izdevās paņemt aiz čupra mazulīti, lai to aplūkotu. Tagad atceroties, nesaprotu, kā varēju nebaidoties paņemt rokās svešu, klaiņojošu sesku.
Apskatot sesku tuvāk, sapratu, ka tas tomēr ir puika, bet bez olām – tātad kastrēts puika. Sesks bija nemierīgs, tādēļ likām boksā un devāmies mājās.
Mūsu vetārste Irina, tajā dienā nebija Rīgā, tādēļ nolēmām atstāt puiku pa nakti pie mums un nākamajā dienā doties pie ārsta vizītē. Mājās sesks tika novannots un kārtīgi pabarots. No ūdens trauka puika tikpat kā neatgāja malā.
Nākamajā dienā, apskatot sesku dakterīte paziņoja, ka tas ir maziņš, 4-6 mēnešus jauns sesku puika. Attārpoja, iztīrīja ausis un jautāja ko darīsim. Mums bija izvēle atstāt puiku pie dakteres vai ņemt līdzi mājās. Mēs nolēmām puikam dot pagaidu mājas līdz atradīsies saimnieks.
Kluba biedru vidū puiku dēvēja par Zooms. Tomēr mēs vēlējāmies puikam dot vārdu ar nozīmi. Tā nu Džango tika pie sava vārda, pateicoties kādas filmas varonim (Django).
Laiks gāja uz priekšu, puika ieņēma vietu mūsu sirdīs, un doma par šķiršanos no viņa mūs skumdināja. Tā nonācām pie lēmuma, ka Džango jau ir pie saviem īstajiem un vienīgajiem saimniekiem.
Mēneša laikā Džango bija mainījies līdz nepazīšanai. Atkopies, pieņēmies svarā un uzaudzējis skaistu kažociņu. Sadraudzēties ar Eskadu un Frenku gan viņam nenācās viegli. Bet nu jau sava vieta ģimenes hierarhijā ir izcīnīta. Džango ir ļoti mīļš un mierīgs sesks. Ne reizi mūsu kopdzīves laikā nav pat centies iekost. Patīk dot bučas un pagulēt mums klēpī. Viņš ir pieradis pie mums un jūtas pietiekami labi savās mājās, lai darītu arī palaidnības.
Džango pirms nokļūšanas īstajās mājās:
Džango – skaisti apvēlies ???? – jau vairākus mēnešus īstajās mājās:
