2010. gada septembrī pie mums ieradās 1,3 gadus vecs sesku puisītis vārdā Dzhin. Iepriekšējā saimniece bija iepazinusies un uzsākusi attiecības ar puisi, kuram piederēja liels suns. Pret sesku nebija īpašu simpātiju ne puisim, ne sunim. Viņš kļuva par apgrūtinājumu. Jaunie cilvēki bija nolēmuši, ka sesku kādam jāatdod. Sarunājām tikšanos, konstatējām, ka mans sesku puika Bazils ļoti laipni savā mājā uzņem jaunu draugu, un nolēmu mazo draudziņu ņemt savā apgādībā. Tā kā biju apņēmusies dot iespēju seskam sākt jaunu dzīvi, devām arī jaunu vārdu – Džimmijs. Pirmajā dienā mūsmājās no satraukuma par jaunajiem dzīves apstākļiem Džimmijs izkoda savam jaunajam saimniekam pamatīgu caurumu degunā. Puika, maziņš un ļoti tramīgs, pirmo nedēļu slēpās aiz mēbelēm un nedevās rokās. Ja tomēr izdevās viņu noķert, uz mirkli kļuva gluži stīvs, bet drīz vien izrāvās no rokām un atkal paslēpās. Otrajā nedēļā Džimmijs jau sāka kļūt nedaudz drošāks un nolēma būt „galvenais sesks” mājās – Bazils tika pamatīgi „sacaurumots”, un arī mēs izjutām, ko nozīmē: „kost līdz kaulam”. Tā kā puika bija ļoti bailīgs, bārties un kost pretī nebija vērts pat mēģināt. Arī zobiņi bija sliktā stāvoklī – ar aplikumu un sākuši bojāties. Sākām radināt puisīti pie rokām, daudz runājāmies, veicām kastrāciju un pamazām ievērojām, ka arī viņš mācās mīlēt mūs un neuztvert visu pasauli kā apdraudējumu.
Nu jau pagājuši pieci mēneši, kopš Džimmijs ir pie mums, puika ir bijis pie zobārsta, mācās grauzt kaltējumus, lai dabīgi tīrītu zobus, un neraut no rokām laukā cilvēku pārtiku. Mazais draudziņš ir ļoti mainījies. Sāk iegaumēt savu vārdiņu, vairs nekož ne otram seskam, ne cilvēkam, ir iemācījies „sesku dejas”, klēpī ir ar mieru uzkavēties ilgāk un sācis ar lielu apetīti ēst seskiem piemērotu barību!
Ir milzīgs prieks un gandarījums vērot, kā maza, no bailēm nikna radībiņa pārvēršas par sesku, kuram patīk pieglausties saimniekam pie pleca, dot bučas un iemigt klēpī!
Marta