Abi ar vīru bijām divu lielisku sesku puiku saimnieki. Piparu nopirkām no kādas audzētājas, kur seski tiek turēti drausmīgos apstākļos un tiem biznesa darboņiem nav pat mazākās nojausmas par sesku uzturu, nemaz nerunājot par sesku labturībai nepieciešamo. Semīrs pie mums atceļoja no kādas ģimenes, kur tam vairs neatradās vieta, kļuva lieks. 2015.gada aprīlī un jūnijā mūsu puikas Pipars un Semīrs aiztipināja pār varavīksnes tiltu. Bet Pipars un Semīrs nodzīvoja labu, laimīgu dzīvi pie mīlošiem saimniekiem. Šo puišu dzīvesstāsts, noteikti, būtu atsevišķa stāsta vērts.

Pēc pieciem gadiem, kur ik diena bija pavadīta sesku enerģijas, dzīvesprieka pilna, iestājās tik milzīga zaudējuma un tukšuma sajūta, ka, labi apzinoties laiku, līdzekļus, uzmanību, atbildību, ko prasa sesks, tomēr zemapziņā visu laiku bija doma, ka bez seskiem ir tik skumji. Bet bija skaidrs, ka mūsu mājās atkal tiks pieņemts sesks, kuram dzīvē nodarīts pāri, un ne jau tāpēc, ka nevarējām atļauties nopirkt sesku, bet gan tāpēc, ka mūs laimīgus dara apziņa, ka vari kļūt par tādu kā sargeņģeli un dāvāt tam mazajam, neaizsargātajam brīnumam, drošas mājas un rūpes.
Ik dienas tukšums un skumjas, bez seskiem, lika vakaros sēsties pie datora un izpētīt visas iespējamās patversmes. Ja nu kāds sesks palicis bez mīlestības…
Par laimi, patversmēs neviena pamesta seska nebija un tomēr bija arī prieks, ka nevienam nav pāri nodarīts. Ik vakaru apmeklēju kluba “Seskumīlis” grupu sociālajos tīklos un tur bija, bija, bija!… Divas sesku meitenes adoptēšanai ar drausmīgi skarbu, un tas pat ir maigi teikts, dzīvesstāstu. Ieraugot tos divus mazos skaistos deguntiņus bildēs, saprotot, ka lūk ir kāds, kuram vajag mīlestību un mājas, nekavējoties sazinājos pa norādīto tālruņa numuru. Par manu pieredzi ar seskiem kluba vadītāja bija iepazinusies, jo īsti seskumīļi ir apvienojušies domubiedru grupās, un klubam jau bija zināms manu sesku stāsts kādā no šādām grupām. Un pēc dažām dienām jau gatavojāmies satikt savus jaunos brīnumus – māsiņas Lotiņas, lai parakstītu adopcijas līgumus.

Tā diena bija klāt! Mēs satikām savus adoptējamos brīnumiņus, māsiņas Lotiņas! Pirmais bija šoks, ka meitenes ir tik maziņas, sīciņas, tādas mazas, smalkas pelītes, ka bail rokās paņemt. Tik trauslas, bailīgas. Un abas tik vienādas, ka nevar atšķirt kura ir kura. Sarmīte gan varēja atšķirt, bet kā, tobrīd nesapratu.

Pārbraucām mājās ar savām Lotēm. Prieks un sajūsma bija milzīga. Mums, kā pieredzējušiem diviem sesku puiku saimniekiem, kuru māja jau bija pakārtota drošiem sesku dzīvošanas apstākļiem, kā arī tiem, kas saprot, ka sesks nedrīkst dzīvot būrī, tūliņ pēc ierašanās mājās, sākās darbīgs vakars. Meitenes taču bija daudz mazākas par mūsu sesku puikām, un viņu ziņkārīgie deguntiņi tūliņ pat sāka uzskaitīt mājās visas spraugas un aizsprostus, kas pārbūvējami mājas arhitektūrā, lai meitenes dzīvotu seskiem drošos apstākļos. Vīrs tikmēr skraidīja pa māju, uz garāžu, piemeklējot materiālus, un neatliekamības kārtībā veica nepieciešamos būvdarbus. Protams, mums bija arī būris, bet kā sesku pazinējs varu pateikt, ka būrī sesks dzīvot nedrīkst, jo viņa enerģiju nevar iespundēt būrī. Reizēm redzu, ka pat privātmājas plašumi rotaļām ir gandrīz par šauru. Tikai ne būris!

Lotes bija mājās. Bet tik daudz cilvēku egoisma, mantkārības un pārestības pārdzīvojušas, kurām laupīta bērnība, cilvēku rūpes un mīlestība, Lotes bija ļoti bailīgas, uzticējās tikai viena otrai. Bija skaidrs, ka tikai laiks un rūpes spēs mazos susuriņus resocializēt un ļaut sākt dzīvot normālu sesku dzīvi. Kluba Sarmīte jau bija šo darbu iesākusi, iemācījusi meitenēm pazīt ēdienu, sākt kaut nedaudz, bet paraudzīties uz cilvēku kā labu būtni… un mēs turpinājām. Sākums nebija viegls, meitenes baidījās no visa un visiem, tāpēc daudzas lietas un ikdienas kārtība tika pārplānota, ārā tika uzbūvēts voljērs. Putekļu sūcējs tika darbināts tikai, kad seski bija āra voljērā, matu fēnošana tika pārcelta uz citu telpu, nagla sienā tika ieurbta maksimāli klusi, klusi… Vīrs ar visiem iespējamiem instrumentiem tika izlikts aiz durvīm, darboties tālāk no seskiem.

Iedragātā uzticēšanās nāca ļoti lēnām. Veselu gadu! Bet doma, ka mūsu mājās meitenes brīvi skraida, ēd, kad un cik vēlas, neviens viņām vairs pāri nedara un nekad nedarīs, bija vislielākais gandarījums. Pirmās bučas – tā bija balva. Un katra meiteņu rotaļāšanās ir vislielākā dāvana. Sāp katru reizi, kad saproti, ka bērnībā tas viss viņām laupīts. Mājas ir beidzot kļuvušas par viņu drošo ostu, patvērumu, un tā tas arī paliks. Un pats labākais, kas noticis, ir kluba Sarmītes darbs, kad viņa meitenes iepazīstināja vienu ar otru. Viņas ir nešķiramas, abas ar vienādiem bēdu stāstiem. Sākumā, tiklīdz tika izjustas jebkādas bailes, meitenes grāba viena otru aiz čupra un vilka aiz dīvāna drošībā. Meitenes joprojām ir nešķiramas. Tik vienādās māsiņas, kuras sākumā atšķīra tikai Sarmīte, bet es baidījos kādu atstāt bez vitamīnu vai kārumu devas, arī iemācījos atšķirt. Katrai tak savs raksturs, savas pazīmes. Es ar tagad nesaprotu, kad ciemiņi jautā, kā mēs viņas atšķiram. Nu, kā var neatšķirt?!

Lotes ir īpašas meitenes, bet, kā jau seskiem pienākas, ik dienas priecē savus saimniekus, uztur mājās jautrību ar savu īpašo sesku enerģiju. Mēs esam pateicīgi, ka klubs mums uzticēja šos mazos brīnumus, atbalstīja ar padomiem, sniedza morālu atbalstu, un dara to joprojām, jo, lai cik pieredzējis nebūtu sesku saimnieks, nemitīgi ir jāapgūst jaunas zināšanas, jāapmainās ar pieredzi. Katrs sesks ir personība ar savu stāstu, sāpi un priekiem. Savukārt, mēs ar Lotēm jau priecējam klubu un savus fanus ar savu veiksmes stāstu, ikdienas darbošanos, jauniem darbiem, nedarbiem.

Cilvēkiem būtu no seskiem jāmācās priecāties par dzīvi un spēju, ik reizi pamostoties, atkal un atkal brīnīties, priecāties, rosīties un dāvāt prieku. Mūsu Lotes to visu prot, bauda dzīvi, mīl savas mājas un savus saimniekus.

Kļūstot par kluba biedriem, esam ieguvuši arī daudz jaunu, sirsnīgu draugu, kuri ir kluba „Seskumīlis” biedri. Paldies Jums visiem.

Sirsnīgā pateicībā klubam „Seskumīlis” par māsiņu Lotiņu – Mimī un Fifī – glābšanu un uzticēšanu mums.

Aiva un Aivars
2017.gada 18.februārī