Par Pifa dzīvi pirms nonākšanas pie mums ir zināms maz. Viņš bija ceļojis no vieniem saimniekiem pie otriem, kamēr pēdējie bija nolēmuši aizvest viņu uz veterināro klīniku nogalināt. Jeb kā mēs humāni, saudzējot savas jūtas, sakām „iemidzināt”. Taču kaut kādu iemeslu dēļ tas netika izdarīts un saimnieki atstāja Pifu boksā pie klīnikas. Klīnikas darbinieki sazinājās ar klubu „Seskumīlis” un Sarmīte pieņēma Pifu savā aprūpē.

Mēs jau labu laiku bijām gribējuši otru sesku un tā arī bijām domājuši, ka varētu pieņemt kādu pamestu dzīvnieku. Kad uzzinājām par Pifu, pēc neilgām pārdomām braucām mazajam pakaļ.

Puika bija ļoti nobijies, vai nu sēdēja klēpī, vai gulēja, sarāvies dīvāna stūrī, nepavisam neuzvedās kā sesks svešā vietā – neskraidīja pa stūriem, neko neošņāja. Mūsu sesku meitene Bella nav no laipnajām, viņai Pifs neiepatikās jau no pirmā brīža, tādēļ sākumā nelaidām viņus kopā vienā būrī.

Pifs nemācēja dzert no dzirdinātavas, bet gan tikai no bļodiņas. Nemācēja rāpties pa caurulēm būrītī un arī pa būra sienām nē. Skrienot pa grīdu, neveikli kustināja ķepas un vispār radās iespaids, ka viņš nekad savā dzīvē nav tā īsti skraidījis, lēkājis un spēlējies. Arī tad, kad ņēmām viņu rokās, Pifs krampjaini ieķērās drēbēs ar visām četrām ķepiņām, acīmredzot no bailēm, ka tiks nomests – ne tā, kā citi seski – vai nu droši karājas vai rauga kaut kā izlocīties un pasprukt savā vaļā.

Taču pats sliktākais bija tas, ka Pifs neēda. Atteicās gan no Hills kaķēnu barības, gan no Bosch Ferret barības, gan no Hills konserviem. Pirmajās dienās mazliet apēda vistas fileju, bet pēc tam arī to vairs neēda. Ūdeni lējām mutē ar šļircīti. Barību mērcējām ūdenī, blenderējām kopā ar vistas fileju, paipalu oliņu, izmēģinājāmies visādi, bet tik un tā neko neizdevās iebarot. Tā tas turpinājās nedēļu, Pifs šausmīgi novājēja, likās pat, ka viņš neizdzīvos. Bet tad kaut kā pamazām, pa vienam graudiņam zvērs sāka ēst.

Tagad, pēc pusgada, jau ir mazliet iedraudzējies ar Bellu – ieraugot Pifu, Bella vairs nešņāc un reizēm pat abi guļ vienā midziņā. Pifs ir apguvis prasmes, kas jāprot katram seskam – lēkāt, spēlēties, rāpties un zagt. Reizēm viņš trenkā Bellu pa istabu, un pats aiz lieliem priekiem uzbožas un lec uz visām četrām ķepām. Klēpī gan vairs nesēž neparko – ir taču tik daudz darāmā. Pavasara ietekmē Pifiņš sācis arī gugināt, kas no viņa mutes izklausās kā maza sivēntiņa rukšķēšana.

Ieva