… jeb tas, par ko parasti neraksta…
Jebkuram, kurš kādreiz ir kaut aizdomājies par sesku pārošanu, visdrīzāk ir ienācis prātā, ka ne viss var notikt kā plānots. Un notiek, turklāt diezgan bieži, tikai retais par savām problēmām runā…
Pēc aptuveni 4 gadu ilgas domāšanas, gatavošanās un saņemšanās beidzot izlēmu, ka esmu tam gatava. Tika atrasts ideālais tētis, seski sapāroti un grūtniecība ritēja pēc plāna. Un plānotajā dzemdību dienā sākās manas ugunskristības…
Pārņēma neaprakstāma laimes sajūta brīdī, kad dzima pirmais mazulis J Daffy pati zināja kas jādara, mazulis tika notīrīts un apčubināts. Tad nāca 2., 3., 4…. Pie septītā mazuļa viss sagāja grīstē, tikko dzimušais bēbis, vēl placentā un nenotīrīts, tika izmests no mājiņas… Panika, asaras, tīrīšana, nabassaites griešana un reanimācija bērniņam, kurš nav lielāks par manu īkšķi… Tikmēr dzimst nākamie 3 mazuļi, kuri tiek tāpat izmesti no mājiņas vai atstāti tualetē L Pienāk brīdis, kad vienu no pamestajiem vairs neizdodas reanimēt… Bet dzemdības vēl nav beigušās, līdz (laimīgā kārtā pats) piedzimst pēdējais mazulis – miris.
Pēc neilga miera perioda izmantoju izdevību un saskaitu mazuļus. Skaitu vienreiz, otrreiz, trešo – 15!!! (tātad kopā 17) O_O Nespēju noticēt un ar šausmām saprotu, ka pie tāda daudzuma izdzīvos ne visi…
Guļu pie būra, ceļos ik pēc 2 stundām pārbaudīt notiekošo. Naktī zaudējam vēl vienu mazuli, lai arī viss ir +/- mierīgi. Līdz rītam, kad viss vēl tikai sākas…
Daffy sākas histērija, pie mazuļiem viņa nesēž un viņus nebaro, pazūd piens. Viņa plosās pa būri, mēģinājumos pārnest bērnus uz citu vietu, grūž viņus laukā caur būra restēm. Mazie zaudē jau tā niecīgo svaru (6-10 grami). Lai situāciju kaut kā saglābtu, Daffy ar bērniem tiek iesprostota mazā pārnēsājamajā konteinerā un ar varu piespiesta barot mazuļus ik pēc 2 stundām. Diemžēl dienas laikā bojā iet vēl viena no mazākajām meitenītēm L Ar katru nodzīvoto stundu kļūst arvien smagāk viņus zaudēt L
Pēc nedēļas, ja neskaita ekscesu ar Daffy, kura pēķšņi zaudēja apetīti, tad pienu un līdz ar to mazuļi svaru, situācija stabilizējās. Mamma mazuļus baro pati un es varu atļauties ap 6 stundām miega diennaktī. Lai arī visi 13 mazuļi ir dzīvi, 3 no tiem ir praktiski jaundzimušo svarā un viņu nākotnes prognozes ir visai miglainas…
Ja nebūtu padomu un gan morāla, gan fiziska atbalsta no citiem audzētājiem un ārstiem šeit pat uz vietas un ārvalstīs, vai viss būtu atstāts Mātes Dabas rokās, domāju, ka rezultāts būtu daudz bēdīgāks.
Priekš kam es to visu rakstu? Laikam lai tiem, kas apsver domu par audzētāja karjeru, būtu neliels ieskats tajā, kas var notikt un būtu viela pārdomām. Un mums vēl iet salīdzinoši labi, mēdz būt arī daudz daudz ļaunāk, bet man nav tiesību par to rakstīt…
Una