„Steidzami pārdodu! Man vairāk nevajag sesku – viņš smird, viņš mani neklausa, viņš pārāk daudz kakā, viņš jābaro, viņš jāmīl!
ES VAIRS NEGRIBU VIŅU! Man sesku uzdāvināja, bet es viņu NEGRIBU!”
Skumji un šausmīgi nežēlīgi vārdi, dienu no dienas. Un ar vien vairāk un vairāk pamesto, vairs nemīlēto un nevajadzīgo sesku! Pēkšņi kļuvuši mums lieki un nevajadzīgi, tikai tāpēc, ka pirms viņa iegādes saimniekam bija ilūzija, ka sesks ir mazs dzīvnieciņš, līdz ar to maza rūpala. Cilvēks nezināja un/vai negribēja interesēties par seska īpatnējām pamatvajadzībām un viņa pamatbūtību.
Bet seskucis taču TEV uzticējās, mīlēja tevi, gaidīja tevi pārnākam mājās, lai varētu kaut pusstundiņu pabūt kopā ar tevi. Jā, dažreiz arī zobiņi iecirtās Tev pirkstā, rokā, kājā, bet tu pat nemēģināji saprast, kāpēc viņš tā izdarīja. Varbūt tu viņam neiemācīji, ka kost nedrīkst , varbūt vienkārši ļoti nepatika tavas smaržas, varbūt viņam par maz bija tavas uzmanības, mīlestības? Tik daudz varbūt… Tu atsakies no seska, atdod/pārdod citam. Kas notiek ar sesku? Viņš salūzt un, ja paveicās ar nākamo saimnieku un viņa mīlestību, atkal spēj uzticēties cilvēkam. Bet cik daudz mīlestības, uzmanības ir tam cilvēkam seskucītim jādod, lai viņš atvērtos un uzticētos atkal.
Nepērciet, nedāviniet, neņemiet sesku, ja kaut sekundes simtdaļu šaubaties, vai spēsiet dzīvot kopā ar šo dzīvnieciņu. Neņemiet sesku, ja neesat uzzinājuši, kā par to jārūpējas, jābaro, kāds ir pats dzīvnieciņš! Neļaujaties iegribas impulsam iegādāties seskuci!
P.S. Un vārdu „sesks” var pat aizstāt ar – „kaķis”, „suns”, „kāmis”, „tarantuls”, „antilope”. Pamatdoma jau paliek tā pati – „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām”!
Eva Barane