Mana mamma atveda mājās divus mazus seskiņus. Teica, ka saimnieki viņus nevarēja pārdot, tāpēc atdodot, lai mēs sameklējam jaunus saimniekus. Seskiem bija viens gadiņš, bet viņi bija daudz mazāki nekā mūsu Dāvis. Viņi bija tieviņi un ļoti gribēja ēst. Mamma nobijās, ka viņi tik daudz ēd, un zvanīja ārstam. Un prasīja, vai viņiem tik daudz ēdiena uzreiz drīkst dot. Viens brālītis bija ļoti bailīgs, bet otrs man vienmēr koda. Es ar viņiem daudz spēlējos un baroju, un viņi palika man labi draugi. Mēs devām viņiem arī zāles un vedām pie ārsta potēt. Vēl viņiem taisīja operāciju. Un tad kodelīgais brālītis arī palika mīļš. Viņi draudzējās arī ar mūsu seskiem Dāvi un Tutu. Un, kad mazie seski palika lieli un smuki, mamma sāka meklēt viņiem saimniekus. Mums ar tēti palika žēl atdot seskiņus – visvairāk mazāko brālīti, jo viņš arī tētim bija draugs. Viņš vienmēr gāja tētim līdzi pie ledusskapja un prasīja gardumus. Mēs pierunājām mammu seskiņu atstāt un teicām, ka tas tagad būs mūsu sesks – man un tētim. Mammai arī bija viņus žēl atdot, un viņa piekrita vienu atstāt. Otram brālītim atbrauca pakaļ meitene, kurai jau viens sesku puika bija, un viņa gribēja, lai viņas seskam Fredo ir draugs. Viņai iepatikās seskiņš, un mamma man teica, ka viņa būs laba saimniece. Seskiņu nosauca par Emīti, un viņš arī dažreiz atbrauc uz sesku ballītēm spēlēties. Arī mūsu seskiņam vajadzēja vārdu. Mamma stāstīja, ka viņam ir par daudz zobu un viņš mums ir sesks-haizivs, jo zobiņi ir vairākās rindās. Bet vienalga viņš ir mīļš un nav vainīgs, ka ir nepareizi audzināts. Tad mēs viņu nosaucām par Hazi Hakizaku, jo es gribēju, lai viņam ir arī uzvārds. Vēl mēs uz Ziemassvētkiem viņam sacerējām dzejolīti, jo Hazis visu laiku gribēja zagt piparkūkas: „Sēž un smaida Hazītis: Kur mans mazais nazītis? Mēs zem egles sēdēsim, Piparkūkas ēdīsim!”

Jēkabs Luste (8 gadi)