Abus sesku mazuļus saimnieki atdeva, jo nevarēja pārdot. Sesku mamma bija mirusi uzreiz pēc viņu piedzimšanas, mazuļus atdeva pavisam maziņus. Pareizi barojot, abi brālīši atguva iekavēto attīstībā.

Dieva dāvaniņa!

Sesku mīļotāja esmu vairākus gadus. Jau pāris gadu pirms pirmā seska iegādes daudz interesējos par viņiem, apmeklēju izstādes un runāju ar audzētājiem. Iegādājos savu pirmo sesku – Ūsiņu. Sudrabkrāsas puisīti. Sākumā viņš bija ļoti kodelīgs, bet, kārtīgi audzinot, ieaudzināju viņā mīlestību. Ūsiņš kļuva ļoti gudrs, uzticīgs, atsaucās uz savu vārdiņu. Viņa mīļākā nodarbe bija dažādu mantu, lietu, barības stiepšana uz savu slēptuvīti. Šīs mantas vienmēr bija ar lielu precizitāti ļoti simetriski sakārtotas vienā taisnā līnijā.

Diemžēl Ūsiņam ar laiku atklājās dažādas iedzimtas kaites. Ar dakteru palīdzību centos ārstēt viņu ar zālītēm, negulēju naktīs, turēju viņu rociņās un mīļoju, bet palīdzēt nevarēju… Izrādījās, ka audzētāja, no kuras iegādājos Ūsiņu, bija nepareizi pārojusi seskus, tāpēc pēcnācējiem radās daudz dažādu iedzimtu vainu, kuras nebija iespējams izārstēt. Ūsiņš nodzīvoja tikai nedaudz vairāk nekā vienu gadiņu.

Ūsiņš devās uz citiem medību laukiem un palika manā sirsniņā kā Saulesstariņš…

Visu šo laiku ļoti smagi pārdzīvoju, tāpēc devos uz veterināro klīniku „Ami`s”, lai atdotu dakteriem pāri palikušās zālītes. Domāju – varbūt citiem dzīvnieciņiem noderēs. Pie reizes ārstiem Dmitrijam un Aļonai jautāju, vai viņi nevar ieteikt, kur es varētu dabūt kādu seskiņu, labāk pat divus. Jo man ļoti skumīgi ir…

Abi dakteri saskatījās un reizē ierunājās: „Bērni…” Es gan vēl nesapratu, ko viņi ar to domāja. Ārsti man ieteica piezvanīt Sarmītei, jo viņai jau kādu laiku mājās dzīvojot divi balti albīnu sesku brālīši, kuri gaidot saimniekus. Tie bija tie bērni, par kuriem ārsti runāja. Seskiem tobrīd bija kādi pieci mēneši. Man sirsniņa no prieka ietrīcējās. Ļoti cerēju, ka seski vēl būs pie Sarmītes. Man bija bail zvanīt, jo negribēju saņemt negatīvu atbildi… Devos mājās un domāju: ja Dieviņš būs lēmis, tad seski vēl būs pie Sarmītes un gaidīs mani! Saņēmos un zvanīju viņai, jautāju par seskiem… Un Sarmīte atbildēja, ka seski vēl joprojām gaidot saimniekus, un, kad vien varu, lai braucot aplūkot. Es no prieka pat apraudājos…

Ar lielu, priecīgu satraukumu devos pie Sarmītes, lai apskatītu seskus. Sarmīte mani veda istabā un teica: „Lūdzu! Rekur ir bērni…” Un tur viņi bija – balti pūkainīši, Dži & Ti. Paņemot seskus rokās, mani pārņēma neparastas sajūtas… Tik tiešām – tā bija kā Dieva dāvaniņa…

Seskus nosaucu par Džimmiju un Timmiju. Daudziem viņi šķiet vienādi, un visi brīnās, kā varu viņus atšķirt. Patiesībā Džimmijs un Timmijs gan pēc izskata, gan pēc rakstura un uzvedības ir ļoti atšķirīgi. Džimmijs ir piemīlīgāks, un viņam patīk ilgāk pagulēt, bet Timmijs ir daudz aktīvāks, biežāk sadara kādus nedarbus. Pret mani Džimmijs un Timmijs ir ļoti mīļi, daudz bučo un labprāt sēž klēpītī, bet pret svešiem cilvēkiem vēl tādi kodelīgi.

Tagad jau abiem brālīšiem ir nepilni divi gadiņi. Katru dienu viņi sagaida mani mājās un sabučo. Džimmijam un Timmijam ļoti patīk plunčāties vannā un spēlēties ar ūdeni, to viņi dara katru dienu. Mīļākie svētki brālīšiem ir Ziemassvētki, jo tad var rakt smiltiņas, kurās ir ielikta eglīte. Tā kā brālīši ir atraduši no dzīvošanas būrī, reizēm viņi mani mājās sagaida ar lielu nekārtību un izraktiem puķupodiem. Pēc tam gan labprāt palīdz man arī savus nedarbus satīrīt. Brālīšiem ļoti patīk uzturēt mājās jautrību. Savā starpā abi sadzīvo ļoti draudzīgi, lai arī sākumā daudz kāvās.

Tā nu mēs kopā smejamies, spēlējamies un dzīvojamies.

Lielas bučas, silti un pūkaini sveicieni Seskumīlīšiem no Džimmija & Timmija!

Liels, liels paldies Sarmītei par doto iespēju adoptēt Džimmiju un Timmiju!

Dace Šīmane