Vudiju atrada skraidām Mežaparkā, un nogādāja klīnikā. Jau nākamajā dienā vedu pie sevis uz pagaidu mājām.
Pirmajās dienās Vudijs bija noslēgts, arī Elmo gar būri staigāja kareivīgā noskaņojumā.
Arī pirmā īstā satikšanās puikām izvērtās kautiņā.
Taču kādu dienu nolēmu, ka iziešu laukā ar abiem kopā, aiziesim apciemot manu māsu – varbūt svešā vidē puikas tomēr pieņems viens otru – Elmo nejutīsies kā saimnieks, bet Vudijs – kā nevēlams viesis.
Man izrādījās taisnība. Pēc 5 minūšu uzmācīgas ošņāšanās abi jau sānu pie sāna iekaroja pagultes, krēslus, kastes.
Arī atgriežoties mājās, seskuļi turpināja dzīvoties kopā.
Elmo gan bija joprojām lielais aktīvists, bet šķita, ka viņš Vudiju biksta – ejam, es tev parādīšu savu slēptuvi, ejam, parādīšu trubu, ejam, paokšķerēsim gar skapīšiem, ejam, pakacināsim kaķus. Vudijs tomēr, īsti nespēdams aprast ar pēkšņo Elmo draudzīgumu, mazliet uzmanījās, pa brīdim aizsargpozā iešņākdamies, bet tomēr sekoja Elmo.
Tajā pašā vakarā Vudijs ierāpās klēpī, un aizgūtnēm sāka laizīt manas rokas..
Un tad es salūzu..
Nākamajā dienā pavēstīju, ka šo pēkšņi atvērušos, mīļo vecīti (4-5 gadi) prom nelaidīšu. No domas vien, ka večuks atkal ieradīsies kādā svešā mājā, svešā vidē, kur to atkal, iespējams, sagaidīs kāds dusmīgs saimnieks, apskrējās dūša. Nē, Vudijs paliks pie mums.
Nu jau pagājis mēnesis, un ar katru brīdi vairāk priecājos par šo lēmumu.
Ja Elmo ir mazais, hiperaktīvais mājas gariņs, tad Vudijs ir pilnīgs mans sirdsāķītis! Pie mums tagad ir viss tieši tā, kā jābūt!:)
