Pirms Grietiņa ienāca manā ģimenē, mājās jau vairāk nekā gadu dzīvoja „silver mitt” krāsas puika vārdā Miša, ikdienā saukts par Mišku. Un radās doma, ka kastrētajam puikam nepieciešams rotaļu draugs un arī man jautrākai kompānijai mājās. Ilgi domāju, kādu seskuci ņemt, no kā ņemt… Līdz 2010. gada 11. augustā portāla draugiem.lv seskuču forumā ieraudzīju Sarmītes tekstu par bezsaimnieka sesku brālīšiem un uz ielas atrasto miniatūro sabuļkrāsas meitenīti. Sapratu – nekavējoties jāraksta Sarmītei, ka vēlos uzņemties atbildību tieši par šo meitenīti. Viņu jau visi klubā „Seskumīlis” bija iesaukuši par Grietiņu; vārdiņu atstāju nemainītu, jo redzēju, cik daudz Sarmītei viņa nozīmē. Braucu seskucei pakaļ no Liepājas uz Rīgu. Nebiju sen komunicējusi ar cilvēku, no kura labestība burtiski „plūst ārā”, izrunājot katru vārdu. Kad ienācu pie Sarmītes, Grietiņa uzreiz tika izņemta no būra. Šīs sajūtas grūti aprakstīt – tāda maziņa (guļot viņa pilnībā ietilpa manās plaukstās), trausla un kā spalviņa – gluda un spīdīga. Vārds pa vārdam un Sarmīte izstāstīja to, kāda viņa bija, kad tika atrasta. Teju ar šausmām klausījos un nevarēju saprast, kā kaut kas tāds var notikt ne vien ar suni vai kaķi, bet arī ar sesku. Tad arī sapratu, ka par šiem dzīvniekiem var runāt stundu stundām, ja vien ir patiesa interese par tiem.
Paldies visiem cilvēkiem, kas palīdzēja Grietiņai atveseļoties un ka piekrita man uzticēt viņas turpmāko audzināšanu. Šis stāsts ir par pozitīvām emocijām, ko tas devis Grietiņai un man.
Tālākais ceļš Grietiņu veda uz Liepāju. Sarmīte iemācīja, kā pielāgot konteineri seska pārvadāšanai, jo nekad ar to nebiju saskārusies. No uztraukuma biju mājās aizmirsusi jauno Grietas gultiņu, Sarmīte arī ar to izlīdzēja, viss pārējais nepieciešamais man bija pašai. Saldū Grietiņa jau bija aizmigusi, varēju nomainīt guļvietas trauku dvieļus uz citiem. Vakarpusē jau bijām mājās. Miška uzreiz piecēlās, kā to dara parasti, kad pārnāku, un nemierīgi rosījās pa būri. Konteineri noliku uz grīdas un attaisīju durtiņas. Grietiņa lēnām iznāca ārā un drosmīgi sāka iepazīties ar jauno dzīves vietu. Tikmēr Miška vēroja jauno būtni. Laikam sāka saprast, ka nav vairs viens. Grietiņa, no tālā ceļa un pārdzīvotā nogurusi, ieritinājās man klēpī, un, viņai guļot, kopā skatījāmies filmu.
Sesku iepazīšanās process, teikšu godīgi, man nebija patīkams – tādu šņākoņu pa visu māju nebiju dzirdējusi, bez maziem kautiņiem jau arī nevarēja iztikt, jo puika uzreiz gribēja Grietiņu kā jaunpienācēju „nolikt pie vietas”. Nolēmu turēt seskus atsevišķos būros, kamēr aprod viens ar otru. Grietiņa sākumā ēda ļoti maz, Sarmīte jau teica, ka gardumus viņa vispār neēdot, – tā arī bija. Par bučām varēju vēl nedomāt… Nācās Grietiņai iemācīt, ka nedrīkst nokārtoties, kur viņa grib. Tagad malacīte zina, ka tas jādara būrī vai sesku tualetē pie virtuves durvīm, kā to jau darīja Miška. Ja salīdzina Mišku ar Grietu, tad Grietai ir izcils „ja es gribu – es to varu” temperaments. Brīžiem liekas, pat šobrīd, ka tas viņai – tik maziņai – ir pārāk liels. Vecais niķis arī ir saglabājies – laiza roku un tad ieķeras, bet es jau zinu to brīdi, kad sekos kodiens, un spēju novērst. Sākumā Grietiņa ļoti daudz pētīja, ko Miška dara, un centās atdarināt viņu. Tad arī pamanīju pārmaiņas – sāka dot bučas, ēst kārumus (jo sevišķi garšo vistas fileja), nokārtojās, kur drīkst, un savas skaistās maskas un uzvedības pārmaiņu dēļ kļuva par manas ģimenes un draugu mazo mīlulīti. Pat draugu bērni, pārejot mājās, mammām prasa, kad tiks atpakaļ pie „pelītes” (tā viņi sauc Grietiņu). Arī Miška ir izmainījies. Ja kādreiz, kad Miška vēl bija viens, bija jāliek viņu būrī, jo nemācēja uzvesties un koda ciemiņiem kājās, tad tagad tas vairs nav nepieciešams. Ja nu vienīgi kāds baidās vai jūtas neērti – it īpaši, ja Grietiņa vēlas paspēlēties un tuvāk iepazīties. Sesku attiecībās tas, ka Grietiņa ir augumā maziņa, it nemaz nenozīmē, ka viņa ļaus sevi „apbižot”. Kā saka – mazs cinītis spēj gāzt lielus vezumus. Smiekli nāk, kad abi seski spēlējas un viņa, dzenoties pakaļ Miškam, ieķeras šim dibenā. Paši jaukākie ir brīži, kad Grietiņa neguļ, bet Miška jau čuč savā teltī. Viņa nemanāmi lavās klāt un grib gulēt pie viņa, bet Miška pieklājīgi pasaka, ka šoreiz nekas vēl nesanāks. Es nezaudēju cerību, ka kādu dienu beidzot abi čučēs kopā.
Grietiņa ļoti respektē mani, bet, protams, māk izmantot gadījumus, kad mana uzmanība ir vērsta tieši uz datoru, nevis uz viņu. Tad viņa uzlec uz otra galda, dodas tālāk pa būri līdz manam galdam un nāk skatīties, ko daru, vai iet „revidēt” alveju uz palodzes. Ir, protams, vēl arī trakākas lietas sadarījusi, tādēļ nācās pārkārtot iedzīvi. Ja Miška nekad neko tādu nedara, tad Grieta noteikti kaut ko izdomās, lai būtu vēl lielāka jautrība mājās.
Daudzi varētu man nepiekrist, ka seski līdzinās savam saimniekam. Par sevi un saviem seskiem es tomēr teiktu, ka esam gan līdzīgi: Miška ir līdzsvarots, patstāvīgs, uzticīgs, bet Grietai piemīt vēlme visu izzināt un nepadoties grūtību un šķēršļu priekšā. Šīs īpašības ir arī man. Turklāt no šiem dzīvniekiem cilvēki var daudz ko mācīties. Šobrīd pat nespēju iedomāties savu dzīvi, ja nebūtu Grietiņai devusi mājas un Miškam rotaļu draudzenīti! Viens seskiņš ir labi, bet, ja ir divi, ir divtik labas emocijas katru dienu, un es zinu, ka ir kāds, kas mani mājās gaida, kāds, ko pārnākot varēšu samīļot. Gan priekos, gan bēdās zinu, ka viņi man būs līdzās. Un nevienam neko sliktu neļaušu par viņiem teikt!
Patīkami arī apzināties, ka ir cilvēki, kuriem Dievs devis degsmi palīdzēt mūsu mazajiem mīļumiem, kam dzīvē nav tā paveicies. Un es novēlu viņiem arī turpmāk ar visu šo degsmi nodoties dzīvnieku glābšanai, ja vien būs tāda nepieciešamība!
Kristīne Jēce
P. S. Šo pāris mēnešu laikā Grietiņa tomēr ir paaugusies, viņai ir skaists ziemas kažociņš, un, galvenais, seskuce ir dzīvespriecīga un visiem sūta bučas un mīļus vēlējumus!