Vēlreiz pateicos Zanei par to, ka viņa nepalika vienaldzīga un deva Tomiņam iespēju atkal kļūt par kāda jauka cilvēka mīļotu un aprūpētu mājas sesku!

Zane Tomiņu ieraudzīja kādā lauku mājā, kur viņš jau vairāk nekā gadu dzīvoja āra būrī… Guļvieta – samirkusi un dubļaina sedziņa, kur ietīties… Barība – kas un kā nu pagadās. Tomiņa saimnieki bija devušies uz ārzemēm, bet sesku atstāja 80 gadu vecai lauku tantei, kas no viņa baidījās un rokās neņēma. Tā nu viņš tur savā nodabā, vientuļš, dubļos un sniegā, bija dzīvojis… Kaimiņu tante sesku bija piedāvājusi Zanei, bet viņai mājās ir mazi bērni un tādu – neprognozējamu – sesku bija bail un arī nebija iespējas pie sevis uzņemt. Zane zvanīja vairākām dzīvnieku patversmēm, bet tur uzņemt sesku atteicās. Nejauši ieraudzījusi kluba „Seskumīlis” sadaļu par adoptētajiem seskiem, Zane rakstīja vēstuli man… Tomiņš tika atvests uz Rīgu un nodots manās rokās.

Pirmais, ar ko mūs „iepriecināja” tikai šķietami nekaitīgais Tomiņš, bija pamatīgs iekodiens Julianas rokā! „Glābu” Julianu, un sesks palika iekodies pirkstā man. Atbrīvoties izdevās, tikai pabāžot sesku ar manu pirkstu izlietnē zem tekoša ūdens… Tikušas no viņa žoklīša ārā, palikām apdomīgākas un ne tik mīļotgribošas… Tūdaļ ņēmu telefonu un pieteicu nekastrēto seskupuiku klīnikā uz kastrācijas operāciju. Tik garus nagus, kādi bija šim seskam, vēl ne

biju redzējusi! Turot aiz skausta, uzmanīgi apgriezu. Iedevu arī attārpošanas zāles. Bet baisi netīrās ausis tīrīt šādam niknulim neriskēju, palūdzu to izdarīt veterinārārstam jau klīnikā, kamēr puika vēl nebija pamodies no narkozes. Pie reizes notīrījām arī aplikumu no seskuča zobiņiem. Gods un slava veterinārās klīnikas „Ami`s” dakteriem, jo visi seski pēc kastrēšanas šajā klīnikā pamostas un dodas pie savas bļodiņas ēst, it kā nekādas operācijas nemaz nebūtu bijis…

Pāris dienu Tomiņu ņēmu rokās ļoti bieži, bet – uzmanoties no kodieniem. Un tad – pārmaiņas seska uzvedībā bija ļoti straujas. Viņš mani gaidīja pie būra durtiņām un beidzot… – nevis mēģināja iekost, bet sāka laizīt rokas. Noriskēju un ļāvu arī iedot buču. Iepazīstināju viņu ar saviem seskiem un biju ļoti priecīga, ka Tomiņš ir tik laimīgs un arī manējie neiebilst pret kārtējā „bēdu brāļa” pievienošanos viņu rotaļās.

No sākuma Tomiņš neapgrūtināja sevi ar tualetes kastītes apmeklēšanu. Šobrīd jau sāk izskatīties, ka īpašu problēmu ar to nebūs. Apetīte ļoti laba! Noskatījies no citiem seskiem, labprāt grauž kaltējumus. Protams, garšo arī paipalas ola…

Vēl kādu brīdi Tomiņam nāksies padzīvot pie manis, saņemt obligāto poti pret gaļēdāju mēri un trakumsērgu un izņemt šuves, vēl pamācīties būt atkal mīļam seskam, bet pamazām gribu sākt meklēt šim aptuveni četrus gadus vecajam seskam saimnieku, kas būs gatavs un spēs par Tomiņu rūpēties un mīlēt!

Tomiņš/ Tims 2007 – 12.02.2012.

Viss sākās ar kārtējo skumjo stāstu par kādu pamestu sesku puisīti 2011.gada februārī…….Sarmīte rakstīja aizkustinošu stāstu.

Es tieši tad arī biju apsvērusi un izlēmusi vēl paņemt pie sevis trešo seskuci…divas meitenītes jau bija, kapēc gan ne trīs. Es gribēju tieši kādu, kam atņemtas mājas un mīlestība, kam netiek siltu roku glāsti un mīļa sabužināšana, kādu kas atstāts likteņa varā. Sākumā rakstīju Juliānai, viņa man pateica, ka pie Sarmītes tieši pāris dienas ir nonācis puisītis Tomiņš. Nopriecājos un rakstīju Sarmītei, ka vēlos vēl vienu seskuci un,ja ir iespēja, ja kāds cits jau nav pieteicies, tad labprāt ņemu Tomiņu pie sevis. Viņam vēl dažas dienas bija jāpaliek pie Sarmītes, lai atlabtu pēc operācijas un saņemtu potes. Tad 2011.gada 18.februārī Sarmīte Tomiņu nogādāja pie manis Teikā. Sagadījās, ka tieši tajā vakarā Sarmītei bija jābrauc uz Mežaparku pakaļ jau nākamajam bēdu brālim, kuru kāda jauna ģimene vairs negribēja…..Tajā vakarā Tomiņš nonāca manās rokās. Sakumā sapazīšanās ar pārējiem – abām kaķēm interese par jaunu iemītnieku nebija pārāk liela un viņas noskatījās no malas, bet komunikablajai Dūdai to tik vajadzēja – kaut kas jauns, smaržo savādāk, bija interese un ziņkāre par jauno draugu. Busei kā jau vienmēr, ja jauns iemītnieks, jāizrāda dāmas neapmierinātība, skaļa spiegšana, smaciņa ar norādi „nenāc man klāt, es bļaušu”J Tomiņš kādu laiku padzīvoja atsevišķi no pārējām meitenēm – dzīvoklī laidu visus kopā, bet pa nakti atsevišķā būrītī, jo Busei bija vajadzīgs laiks, lai aprastu. Pagāja nepilns mēnesis, kad varēju ļaut visiem dzīvoties vienā būrī kopā un visi bija saraduši, un laimīgi. Tomiņu es nosaucu par Timu, ikdienā saucu par Timuci, smējāmies, ka mums ir Timurs un viņa draugi J . Tims bija ļoti sirsnīgs seskucis, mīļš un draudzīgs, mīlēja šad tad pa vakariem pagulēt klēpī, arī bučoties patika… No rītiem atverot būri, dodos uz virtuvi, taisot kafiju dzirdu…mans Timucīts jau tipina pie manis uz virtuvi, lai ar savām lielajām ačelēm izprasītu man kādu gardumiņu. Viņa solīši izklausījās, kā maza lācīša steidzīga tipināšana. Tā pagāja viss šis laiks draudzīgā ģimenē, es tieši tāpat kā visus savus mīluļus, ļoti iemīlēju arī Timu. Tims iemīlēja arī visus pārējos, tajā skaitā arī pirms Ziemsssvētkiem atvesto ceturto meitenīti, kura bija kļuvusi par vieglu peļņas avotu kādai Bolderājas iemītniecei. Man patika, kā dzīvoklī kūsāja visu četru seskuču enerģija!! Es biju neizsakāmi priecīga! Līdz ši gada janvāra vidum viss bija tiešām jauki, kad saslima Tims, sākotnēji temperatūra, ārstēšanās. Pēc 2 nedēļām Tims jau bija atlabis, kļuvis atkal par dzīvespriecīgu sesku, bet februāra sākumā viņš pēkšņi sabruka – apātija, no sausās barības atteicās. Darīju visu, ko dakteri lika – antibiotikas, asinsanalīzes, sonogrāfija….utt. Neviens neko labu nevarēja pateikt, es vēl cerēju varbūt tomēr notiks brīnums, kaut arī skaidri zināju, ka brīnumi nenotiek, bet gribēju, lai notiktu. Pēc sonogrāfijas Kaspara diagnoze man bija sāpīga informācija – aknās tāds kā caurums, pie aknu vārtiem bumbuļu veidojumi un pārējo nemaz nespēju atcerēties, bet tas viss tikai apstiprināja – onkoloģiska slimība. Kad jautāju Kasparam:”Vai tas ir beigu sākums?” Man sariesās asaras, bet viņš man atbildēja:”Bet varbūt tas ir tikai sākumā beigas?”. Pēc tam vienā dienā likās, ka Tims sāk justies labāk, zvanīju Aldim un stāstīju, jutu cerību, bet tā bija tikai viena diena…..Pēdējā nedēļa man bija pavisam smaga, smaga tādā ziņā, ka sapratu, ka laika vairs nav daudz, asaras kā pupas ik pa laikam man bira Tima dēļ. Viņš dzēra, bet negribēja ēst, baroju viņu un likās, ka vēl cerēju, kaut arī prātā sapratu, ka cerības ir veltas, jo kā jau zinām, ka onkoloģiska saslimšana dzīvību satver savās dzelžainās rokās un nelaiž vaļā, tā nejautā vai drīkst ienākt tavās mājās un izvēlēties tieši kādu no visiem tiem, kuru tu tik ļoti mīli….tā vienkārši izvēlas, ienāk neklauvējot. Sliktākais ir tas, ka tā jau ir ieradusies kādu laiku atpakaļ, bet mēs vēl par to nemaz nezinam, jo iespējams, ja mēs zinātu to ātrāk, tad vēl būtu iespēja to novērst…. Tā dzīvibā iemājo kā kāpurs kūniņā un mēs to tikai pamanam, kad dzīvnieciņš sāk justies slikti un nav vairs tāds kā vienmēr.

Es nevēlos sīkās detāļās aprakstīt pēdējās dienas, jo tas man ir ļoti sāpīgi, es nespēju noskatīties, kā viņš izdziest manā acu priekšā. Svētdien raudādama pēcpusdienā izlēmu, ka tās ir sāpes gan man, gan viņam. Vedu viņu uz Ami’s, ceļš likas tik īss, kaut arī parasti, kad steidzos uz turieni, tieši pretēji – tas likās tik garš un gribējās ātrāk nokļūt klīnikā. Tagad acu skats miglojās, gribēju, lai ceļs līdz klīnikai būtu garāks, lai es tur nenonāktu tik īsā laikā, jo es zināju, kapēc es viņu uz turieni vedu……iemidzinšāna. Arī daktera teiktais to apliecināja, ka tas ir cilvēciskākais variants. Atpakaļ ceļš bija vēl miglaināks un neskaidrāks, luksoforu gaismas izplūdušas, man mašinā tukšs būris, kur tikko vēl bija Timucis…

Tagad domāju – taču Kaspara teiktajam:”Bet varbūt tās ir tikai sākuma beigas?”, arī sava taisnība ir, jo mēs taču zinam, ka nekas nebeidzas tikai ar dzīvības formām, bet ir tik daudz neizskaidrojamu lietu, kas notiek ar dvēselēm, kuras no jauna ierodas pie mums. Ir diezgan smaga grāmata par dvēseļu radiniekiem, kur aprakstīts kā dvēsles iemājo būtnēs un atkal sastopas nākamajās dzīvēs – atkal un akal, jo tās agri vai vēlāk kopā saved dvēseļu radniecība. ….gaidīšu. Ja ne tā, tad mēs noteikti tiksimies pie Varavīksnes tilta! J Uz tikšanos!

Agita