Lielākajā daļā Jelgavas zooveikalu biju izdalījusi bukletiņus par to, ka Jelgavā notiks lekcija par mājas seskiem. Tādējādi viena meitene bija uzzinājusi manu telefona numuru. Viņa piezvanīja un prasīja, vai nevarētu atdot man savu sesku. Protams, biju mazliet šokēta, bet, neko vairāk neprasot, uzreiz piekritu. Kad aizbraucu uz norunāto tikšanās vietu, man rokās ielika oranžbrūnu kunkulīti – Maksi. Gribēju par viņu noskaidrot ko vairāk, bet viss, ko saimniece varēja man pateikt, bija, ka sesks ir ļoti, ļoti kodelīgs, stulbs, jo neatsaucoties uz vārdu, un ka ir dzimis kaut kad 2010. gada maijā. Izrādījās, ka seskam šī jau bija trešā saimniece, tāpēc arī viņa izcelsme nav zināma. Arī barots Maksis bija ar kaut kādu nezināmu, seskam nepiemērotu barību. Tovakar šķita, ka viņš savu mūžu nebūtu ēdis, jo rija vienā rīšanā. Ik pa laikam jau baidījos, ka tik Maksis nepārēdas. Varētu būt, ka vienā vakarā viņš apēda normāla seska nedēļas normu. Svars priekš pieauguša sesku puikas arī nebija atbilstošs, jo viņš svēra nepilnus 1100 gramus. Arī otrā dienā šī briesmīgā ēdelība nemazinājās. Biju laimīga, trešajā rītā pamostoties, ieraudzīt, ka traukā ir palikuši daži barības graudiņi, tad jutu, ka sesks beidzot ir paēdis.
Tik garus nagus, kādi bija Maksim, nebiju nekad redzējusi, bet tos mums pat diezgan veiksmīgi izdevās nogriezt, arī ausu tīrīšanai viņš īpaši nepretojās. Jau tajā pašā dienā es atdevu viņu Sarmītei.
Maija
Sarmīte Maksīti aprūpēja un tālāk ceļš sesku veda uz īstajām Mājām,pie Līgas!
Ar seskiem iepazinos pavisam nesen, kad brālis kādā kaimiņu kāpņutelpā atrada sesku meitenīti. Tad arī sāku interesēties par seskučiem. Kamēr viņa pie mums dzīvoja, es uzzināju ļoti daudz jauna par šiem amizantajiem zvēriņiem. Izlasīju pilnīgi visas diskusijas portāla draugiem.lv domubiedru grupā „Mājas sesks” un papildus meklēju informāciju Googlē (ko jau nu tur varēja atrast). Pēc pāris dieniņām seskucienei atradās saimnieki, žēl jau bija atdot, bet nu…
Pēc kāda laiciņa tiku pati pie sava seskuča – pie smuka sabulīša, kuru nosaucu par Susuru. Mums nu gāja jautri, līdz kādu dienu viņam strauji pasliktinājās veselība. Aizbraucām uz klīniku, iedeva zāles, pēc pāris dienām bija jābrauc atrādīties, un tieši tā diena mums bija liktenīga, pat dakteris tur nespēja vairs līdzēt… Pagāja apmēram divi mēneši, un tikai tad es sāku aprast ar domu, ka viņu vairs neredzēšu. Žēl jau bija mazā zvēriņa, bet slikti gēni dara savu.
Nesen man uzrakstīja Marta un pastāstīja, ka klubam „Seskumīlis” ir uzticēts viens albīniņš Maksītis, kuru drīzumā varēs adoptēt. Aizbraucu, apskatījos – Maksītis bija tāds smukulītis, ka tik turies! Man pastāstīja par viņa niķīšiem un stiķīšiem. Kad pārvedu mājās, Maksis izstaigāja visus stūrīšus un neizdvesa ne vienas skaņas. Palīda zem manas gultas un tad pavisam pēkšņi izleca un iekoda kājā, bet es jau neļaunojos uz viņu. Saprotu – sveši cilvēki, sveša apkārtne, vēl jāpierod pie visa jaunā. Nākamajā dienā abi pabijām lekcijā par mājas seskiem, ko klubs „Seskumīlis” organizēja Latvijas Dabas muzejā. Pēc pārbraukšanas mājās spēlējām paslēpes un pārāk satrakojāmies – Maksis ieķēra man rokā ar zobiem un sāka vilkt uz savu spēļu trubu, bet veiksmīgi izdevās atbrīvoties no viņa kodiena.
Tagad pagājušas jau četras dienas, Maksis sāk lēnām aprast ar jauno dzīves telpu un pamazām mācās dot bučas. Vēl jau viņš daudz jāmīļo, jo iepriekšējie saimnieki nebija pietiekami rūpējušies par zvēriņa labklājību. Nabadziņš! Drīz pāries hormonu vētras, un tad jau viss nostāsies savās vietās.
Max un Līga