Sesku meitene, kura tika atdota labiem saimniekiem par „Laimas” konfekšu kasti, jo saimniekiem bija jāpārvācas, bet uz jauno dzīvokli sesku līdz ņemt nevarēja.

Sazvanījāmies, ieguvu informāciju par to, ka meitene ir ~ 9 mēnešus jauna, agresīva. Sapratu, ja jau agresīva, tātad sākusi meklēties. Saimnieki teica, ka meklēšanās pazīmes neesot ievērojuši. Tā nu ar „Laimas” konfekšu kasti padusē devos pakaļ seskucim.

Atnesa man sīciņu būrīti, kurā iekšā bija vēl sīciņāks sesks. Negants pēc traka. Prasīju, lai sesku meiteni saimnieks izņem no būra, uz ko viņš atbildēja, ka viņš viņu rokās neņems – KOŽOT!!!

Tā nu es bāzu roku iekšā un dabūju kodienu līdz asinīm!!!! 🙂 Apskatīju meiteni – meklējas un ne pirmo dienu! Saimnieki vēl piebilda, ka labi sadzīvo ar citiem dzīvniekiem, bet cilvēkiem rokās nedodas, bērnu sakodusi, lēkusi sejā. Mājās dzīvojusi pa visu dzīvokli, jo saķert neesot bijis iespējams. Būrī gājusi tikai tad, kad pati gribējusi – kad nācis miegs.

Kāpām mašīnā un devāmies uz pagaidu mājām. Rokās paņemt – neiespējami. Gatava bija caurumu izraut… Atvēru būri, ieleca sejā, rēta uz visu mūžu par piemiņu paliks, bet tas nekas!!! Atmetu ar roku un zināju, ka viss ir izmācāms.

Devāmies pie vetārsta. Viss pēc programmas, kastrācija, zāles pret klepu un iesnām, potes, čips. Ārstējāmies cītīgi. Dakterītēm mazā meitene jāņem rokās bija ar lielajiem cimdiem. Konstatējām, ka seskucei nogrieztas ūsas.

Kā pēc kaut kā tāda tad sesks ļaus vēl sevi rokās ņemt?! Protams, ka sejā lēks, jo pacentīsies uzbrukt pirmā.

Pēc kastrācijas vedu viņu atpakaļ pie sevis. Nu jau meitene bija nedaudz mierīgāka, bet tāpat vēl nevēlējās iet uz kontaktu, baidās, cenšas biedēt mani, izrāda, ka spēs sevi pasargāt, ja centīšos nodarīt pāri. Priekšā bija grūts socializēšanās kurss.

Ļāvu viņai pāris dienas atpūsties, saprast, ka neviens viņai pāri nedarīs. Iepazīstināju ar saviem seskiem. Kā izrādījās, sesku meitene nevēlas kontaktēties ar sev līdzīgajiem, atzīst tikai kaķus un suņus. Ar tiem labprāt spēlējas.

Socializācijas kurss ilga vairāk kā 3 mēnešus. Ilgs laiks, bet atceros pirmo dienu, kad no Simas saņēmu pirmo buču. Tajā brīdī atcerējos visus tos brīžus kā mēs karojām viena ar otru. Negulētās naktis, kad viņa centās parādīt savu raksturu, katra izlietā asara cerībā, ka tas drīz beigsies. Viss bija tā vērts.

Sima – īsts mīļumsesks. Mājas gariņš, kurš ar savu skaļo gugināšanu nekad neapniks. Un tās bučas!!!! Tikai jādod viņai iespēja!!!