No tā, kas mums zināms par Sigi, viņa stāsts sākas Lorupes gravā, brīdī, kad viņu tur atrada klaiņojam un nogādāja dzīvnieku patversmē Mežavairogi. Sigis bija jau cienījama vecuma puisis, iespējams 6 vai vairāk gadu vecs. Tieviņš, nekastrēts, rižu kažoku meklēšanās dēļ, katrā sānā pa audzējam, zobiem diezgan sliktā stāvoklī. Patversme Mežavairogi Sigi pie sevis turēja, taču seskam steidzīgi bija nepieciešama nopietnāka ārstēšana un palīdzība.
Par Sigi sāka interesēties kluba dakterīte Irina un Mežavairogi piekrita nodot Sigi kluba aizgādībā. Tā Sigis nonāca Ieviņās pie Sarmītes, kur dūšīgi ēda un uzņēma nedaudz svara, gaidot, kad Irina atgriezīsies no atvaļinājuma un atgriezīs puikā kaut nedaudz veselības. Kamēr viņš tā gaidīja, viņam visticamāk nemaz nezinot, kaut kur citur divi cilvēki pieņēma lēmumu, ka Sigis turpmāk būs viņu rūpes. Tad nu pēc dakterēšanās pie Irinas, Sigis devās uz Rīgu, kur viņu sagaidīja jaunie saimnieki un nedaudz satrauktā seskīte Ada, kura bija pārsteigta, par jauna drauga ierašanos. Šajā brīdī Sigis izskatījās kā panks – izskūti sāni, abās pusēs dzīstošas brūces ar šuvēm pēc operācijas, joprojām diezgan tievs. Guginādams Sigis izstaigāja jauno māju, caur restēm nopētīja satraukto sesku meiteni Adu un pēc laiciņa devās atpūsties pats savos apartamentos.
Pamazām Sigis veseļojās, audzēja kažoku, bet par sevi lika manīt tik ļoti nejaukās insulinomas pazīmes. Pagāja kāds laiciņš, kamēr jaunie saimnieki saprata, kā vispareizāk barot Sigi, lai viņa glikozes līmenis asinīs nesvārstās. Kā izrādījās, Sigim ļoti nevēlams kārums bija vitamīnu pasta. Lietot to viņam bija kā lietot alkoholu vai narkotikas – uzēda, bija labi, bet tad palika arvien sliktāk, vilka uz lēkmi, nācās “uzlāpīties” un tā tas būtu turpinājies kā vāveres ritenis. Pasta tika izņemta no ēdienkartes un kopš tā laika, Sigis jūtas daudz labāk.
Viņš ir drebelīgs večuks, liela dauzīšanās un skraidīšana viņam visticamāk vairs nekad nebūs pa spēkam. Ir problēmas ar iešanu uz kastīti. Vecuma un švakuma dēļ Sigim ir grūti paspēt līdz tai tikt, kad atrodas ārpus būra. Un arī tiekot kastītē, ir grūti, jo kārtojoties puikam grūti noturēt līdzsvaru, tādēļ viņš iet uz priekšu cenšoties nenokrist. Rezultāts mēdz būt diezgan nepatīkams, bet Sigim ir paveicies, viņa saimnieki viņu saprot un pieņem.
Sigis nav vairs tik tieviņš kā sākumā, bet īsti omulīgs sesku puika šķiet viņš arī vairs nebūs. Lai gan Sigis ēd vienu no labākajām sesku barībām Revolution, svara uzņemšana ir ļoti grūts process.
Bet tagad Sigim ir smuks kažociņš. Visi izskūtie un plikie pleķīši labi apauga, rudākais kažoks izkrita un vietā nu ir kārtīgs sabulīša kažociņš ar večukam atbilstošiem arī sirmiem matiņiem.
Meitene Ada Sigim ir grūti atkožams rieksts un šķiet, ka arī Adai neiet tik viegli, lai nodibinātu tādas stabilas un mīļas attiecības. Sigis nesaprot, kāpēc Ada dažreiz iekož viņam ausī. Viņš slēpj galviņu segā vai sit ar ķepu. Ada savukārt nesaprot, kāpēc tas puika nemaz negrib nākt padraiskoties, dzīvoklī būtu tik daudz darāmā. Tā nu viņi viens otra mīļumu prot izbaudīt vien tad, kad abi saguruši iemieg. Bet tad gan, tad viņi izskatās bezgalīgi omulīgi.
***
Tad pavisam negaidīti Siga un Adas dzīvē ienāca Rufo. Rufo bija 7 gadus vecs sesku puika. No Rufo atteicās, jo saimnieces dzīve bija mainījusies, bet viņai nebija iespēju atrast tajā vietu Rufo. Īsumā – meitene bija ievākusies dzīvot pie drauga un viņa vecākiem, bet vecākiem dziļi nepatika sesks. Tad nu seskam nācās ciest no nepieskatītiem vecāku suņiem un kaķa. Stāsta morāle? Nezinu! Izvairos nosodīt, jo nezinu visu tik sīki, bet zinu, ka no malas vienmēr liekas vieglāk nekā esot situācijā iekšā. Un kāda gan vairs nozīme arī…
Rufo pirmajā brīdī šķita smuks, labi ēdis, tīri žiperīgs puika. Bet nu dikti baidījās un izvairījās no citiem seskiem. Jau pirmajā vakarā Rufo tika pie ļoti atbilstošas iesaukas – mākonītis. Mākonītis dūšīgi ēda, šķita, viss būs labi, gan jau ar pārējiem sadraudzēsies.
Bet, Rufo veselība palika pavisam slikta ļoti strauji. Rufo vienkārši pārstāja ēst. Šķiet, ka visi stresi un pamestības sajūta saasināja kādas snaudošas kaites. Tā nu Rufo nīkuļoja. Vizīte pie Irinas deva kaut kādas cerības, varbūt problēmas ar nierēm. Rufo tika pierakstīts uz sonogrāfiju nierēm un dzēra izrakstītās zāles gaidot to. Bet diemžēl, Rufo nesagaidīja vizīti. 26. decembrī pārbraucot mājās saimnieki Rufo atrada pavisam švakiņu mokāmies agonijā. Rufo kliedza un raudāja sāpēs, tādēļ pēc īsas telefonkonsultācijas ar Irinu, Rufo pēc iespējas ātrāk devās uz tuvāko diennakts klīniku, kur viņa sāpes tika pārtrauktas.
Īss bija mūsu prieks pazīt Rufo, bet neizbēgami mīļš viņš kļuva par spīti tam. Ļoti ceram, ka Mākonītim ir ticis ērts un gaišs mākonītis debesīs.
Sigis ļoti ātri saprata savus pienākumus un bija liels mierinājums saimniekiem – Sigim nav ierobežojumu gulēšanai klēpī, viņš nekad nenogurst no tā. Tas ļoti palīdzēja tiem, kas skuma.
***
Stāsta laimīgās beigas… Hmmm. Beigas nav pienākušas un nav zināmas, bet tagadne ir tīri saulaina un jauka. Sigis ir mīļa saulīte, kas priecājas par katru mazāko uzmanību, ko saņem. Šķiet, ka Sigis beidzot ir laimīgs un bezrūpīgs, kā katram seskam pienāktos. Ada ir maza luteklīte, ar šādām tādām meža seska izdarībām, bet arī viņa ir sapratusi, ka savas sugas draugs – tas ir forši. Nu jau abi divi dala vienus apartamentus un bieži guļ saritinājušies viens otram apkārt. Nedarbu biedri viņi droši vien nebūs nekad, bet šai vakancei gan atradīsies kāds cits draugs Adai.