Nika ir četrgadīgs sesku meitentiņš, kam lielu daļu sava īsā mūža ir sanācis pavadīt savos ne sevišķi ērtajos apartamentos – visnotaļ normāla izmēra būrī –, ieritinoties midzenītī, kas tapsēts ar svaigu Zemgales pļavu sienu. Ne aiz trulas cietsirdības, bet gan tāpēc, ka viņas saimnieku mazajam dēlam, kā nelaimīgi izrādījās, pret sesku spalvu vai ko tamlīdzīgu bija alerģija. Tāpēc Nika nevarēja izskraidīties ārpus būra, cik daudz būtu vēlējusies. Tā nu Nika dzīvoja, dzīvoja – cik nu laimīgi vai nelaimīgi, to zina tikai jaunkundze pati! Līdz kādu dienu ģimenes konsīlijs nolēma tai meklēt jaunas mājas – lai neciestu ne dēlēns, ne dzīvnieciņš, ne plāni pārcelties uz ārvalstīm. Pirmais solis nolūkotajā virzienā bija zvans draugam jeb, pareizāk sakot, māsai, kuras ģimenē jau bija divi (kastrēti) seski – lēnīgs maigas dabas puika un šerpa dāmīte. Tā nu Nika (arī kastrēta) tika pie mājām, diemžēl – tikai pagaidu, jo šerpā sesku dāmīte kļuva ļoti greizsirdīga. Viņa negribēja dalīties ne teritorijā, ne sesku puikas uzmanībā un savu nostāju pauda visnotaļ spēcīgi – ar regulāru Nikas iekaustīšanu, kodīšanu un citām tamlīdzīgām nelietībām. Ko nu daudz par jauno draudzeni domāja sesku puika? – kas to lai zina, jo skaidrs, ka teikšanas viņam nebija nekādas… Tā nu Nikai atkal sanāca daudz laika pavadīt būrī. Kad gāja ārā, tad tikai viena pati – bez rotaļbiedriem, kas tikmēr sēdēja savā būrī. Sarežģīti gan seskiem, gan saimniekiem! Nikas ģimene tomēr neļāvās izmisumam un turpināja meklēt jaunas mājas. Tā kā es šad tad mēdzu iegriezties Nikas pagaidu mājās, pieteicu arī savu kandidatūru. Gan tāpēc, lai manam mīļseskam (arī kastrētam) Natanielam būtu kāds draugs, gan jo sevišķi tāpēc, ka Nika atstāja tiešām ļoti jaukas, audzinātas meitenītes iespaidu! Šķiet, tas bija jau pirms kāda pusgada, tad nu redziet paši, cik ilgi svarīgais lēmums tika pieņemts! Bet tas nekas – viss ir labs, kas labi beidzies (un, ja kaut kas nav beidzies labi, tad tas vienkārši vēl nav beidzies)! Pirms desmit dienām, ciemojoties pie Nikas audžuvecākiem, saņēmu ne tikai atļauju kļūt par sescītes jauno saimnieci, bet arī pašu Niku. Ņēmu būri padusē, un ar to pašu brīdi mums visiem – Nikai, man, Natanielam, visai manai pārējai ģimenei – sākās jauna, interesanta, bet stresa pilna dzīve. Kas tad nu par stresu var būt, ja jauku sesku atved ciemos pie otra tikpat jauka seska? Re, ka var gan… Nataniels nebija vis gatavs samierināties ar jaunu līdzbiedri, turklāt Nikuļa ir uzbāzīgi draudzīgas dabas, mūsdienīgi komunikabla: „Ak vai! Nataniels apgūlies dīvāna kastē? Ahā! Tad jau man ar tur ir jābūt. Jāapskatās tak, ko viņš tur dara…” Kautiņi, košanās, vājprātīga ņerkstoņa un teju vai paralizējošu gāzu palaišana gāja vaļā pilnā sparā! Nu jau varētu teikt „gāja”, jo ir jūtami pirmie uzlabojumi mīļdraugu komunikācijā. Vakar un aizvakar, šķiet, nesakāvās ne reizi. Šodien – vienreiz. Nikuļa jau uzdrošinās gulēt ne tikai savā midzenītī, kurā ieliku Nataniela guļamsegu (ar domu, ka tā viņai pielips Nataniela smarža un Natanielam varbūt tad Nika vairāk kā savējā šķitīs), vai brāļa dīvāna kastē, kurā resnulis Nataniels vienkārši nespēj iespraukties, bet arī manā dīvānkastē, kas izsenis ir Nataniela slēptuve, midzenis – viss kopā. Viņa jau ir tik drosmīga, ka cenšas tur ieviest savu kārtību – pārstiepjot Nataniela sazagtās zeķes uz kādu citu kastes stūri un šo to pienesot klāt.

Ceru, ka reiz viņi patiešām būs draugi. Ir nodoms lielākai jautrībai abus būrus savienot ar cauruli. Bet tie, protams, tikai nākotnes plāni, jo šobrīd vēl vienus divatnē neatstāju – vēl par agru zaudēt modrību un piemirst to sajūtu, kāda bija tad, kad viņi dīvāna kastē kāvās. Kliedza. Nevarēju ar rokām tikt klāt. Kamēr mēģināju kādu saķert, iestājās baiss klusums. Tad nu beidzot sagrābstīju vienu neomulīgi ļenganu dibengalu… „Ārprāts! Būs vēl nokoduši viens otru,” – domāju. Vilku laukā. Izrādījās, ka sagrābstītais dibens pieder visnotaļ dzīvelīgam Natanielam. Tad nu pamazām arī Nika bija dzirdama kaut kur dīvāna dziļumos. Kāds atvieglojums!

Šobrīd mums visiem klājas labi. Nika ir ēdusi seskam atbilstošu barību, zobiņi labā stāvoklī. Visumā par veselību nesūdzas, tikai kārtējās vakcīnas pret gaļēdāju mēri un trakumsērgu gan jau trīs gadus iekavētas. Tas nekas, to visu atgūsim! Tagad tikai jāiemāca viņai izmantot tualeti arī ārpus būra kastītēs, kā pienākas. Būrī viņa māk. Jācer, ka Nataniels, rādot priekšzīmi, arī kaltējumus Nikai iemācīs ēst, jo šobrīd neparko uz garšīgajām, veselīgajām, bet pārmēru smirdīgajām jēru zarnām neskatās ij ne virsū! Tad nu tā – vai viņi būs draugi? Gulēs vienā guļammaisā? – jautājiet pēc gada!

Anda Mei